Augstskolas sāk arvien nopietnāk apsvērt izmaiņas studiju noslēgumā, jo mākslīgais intelekts maina to, kā studenti raksta savus darbus. Tradicionālie bakalaura un maģistra darbi vairs nav vienīgais veids, kā pārbaudīt iegūtās zināšanas.
Tas nav tikai tehnisks jautājums par to, vai robots ir palīdzējis uzrakstīt tekstu, bet gan par to, kā vispār pārliecināties, ka kalses telpā sēdošais cilvēks tiešām saprot savu jomu. Šobrīd universitātes meklē jaunus risinājumus, lai pielāgotos laikam, kad tehnoloģijas attīstās ātrāk nekā noteikumi.
Agrāk pasniedzējiem galvenās galvassāpes sagādāja plaģiāts vai gadījumi, kad kāds vienkārši nopirka darbu no cita autora. Tagad situācija ir kļuvusi sarežģītāka. Līdz ar mākslīgā intelekta ienākšanu spēles noteikumi ir pilnībā mainījušies. Ir pieejamas programmas, kas ne tikai uzraksta tekstu studenta vietā, bet arī spēj to pārveidot tā, lai parastās pārbaudes sistēmas neko aizdomīgu nepamanītu. Tas rada situāciju, kurā tehnoloģijas cīnās pret tehnoloģijām, un cilvēka faktors paliek kaut kur pa vidu.
Studenti šos rīkus izmanto dažādi. Piemēram, tiesību zinātņu studenti mēdz izmantot “ChatGPT”, lai ātrāk atrisinātu juridiskus kāzusus vai sagatavotu atbildes uzdevumiem. Pasniedzēji cenšas sekot līdzi un pārbaudīt, vai darba laikā datorā nav atvērti lieki logi, taču visiem izsekot ir gandrīz neiespējami. Pat ja studentiem tiek teikts, ka šādus rīkus izmantot nedrīkst, daudzi tomēr izvēlas vieglāko ceļu.
Vai tehnoloģijas spēj mūs pasargāt?
Pašlaik universitātes liek lielas cerības uz dažādām datorprogrammām, kas palīdz noteikt, cik daudz teksta ir radījis mākslīgais intelekts. Tomēr šīs programmas nav ideālas. Latvijas Universitātes pārstāvji atklāti atzīst, ka šobrīd nav tāda rīka, kas spētu ar simtprocentīgu precizitāti pateikt: “Jā, šo ir rakstījis robots.” Tā vietā pasniedzējiem ir jāizmanto pasākumu kopums, kurā tehnoloģijas ir tikai viena no sastāvdaļām.
Vēl viena būtiska problēma ir valoda. Daudzi pasaulē pazīstamie rīki labi strādā ar angļu valodu, bet latviešu valodā tie bieži vien kļūdās vai nespēj pamanīt specifiskas nianses. Lai gan Rīgas Tehniskā universitāte strādā pie savām, attīstītākām sistēmām, ir skaidrs, ka tehnoloģiskā sacensība nekad nebeigsies. Tiklīdz parādās jauns kontroles mehānisms, mākslīgais intelekts kļūst vēl gudrāks un mācās to apiet.
Tā kā pilnībā paļauties uz datoru pārbaudēm nevar, lielās augstskolas sāk domāt par to, ka varētu mainīt pašu noslēguma darbu formu. Tas nenozīmē, ka studenti vispār vairs neko nerakstīs, bet gan to, ka uzsvars tiks pārlikts uz citām lietām. Īpaši tas attiecas uz sociālajām zinātnēm, kur mākslīgā intelekta palīdzība ir visvairāk jūtama.
Iespējams, nākotnē bakalaura darbs vairs nebūs tikai simts lappušu garš pētījums, ko students var mierīgi sarakstīt mājās. Tā vietā varētu tikt ieviesti praktiski projekti, klātienes eksāmeni vai citi pārbaudījumi, kuros ir jādemonstrē prasmes reālajā laikā. Universitātes meklē veidus, kā pārbaudīt konkrētas kompetences, nevis tikai spēju apkopot informāciju vienā dokumentā.
Mutiskā aizstāvēšana kļūst svarīgāka
Viens no virzieniem, par ko šobrīd tiek domāts visvairāk, ir lielāka uzmanība mutiskajai darba aizstāvēšanai. Ja students darbu tiešām ir rakstījis pats, viņam nevajadzētu būt problēmām par to pastāstīt un atbildēt uz āķīgiem komisijas jautājumiem. Tas ir viens no drošākajiem veidiem, kā pārliecināties, ka cilvēks tiešām saprot to, par ko ir rakstījis.
Jau tagad ir gadījumi, kad studenti tiek pieķerti negodprātīgā rīcībā vēl pirms darba aizstāvēšanas. Ja rodas aizdomas, ka teksts nav paša radīts, pasniedzēji var aicināt studentu uz sarunu, lai noskaidrotu patiesību. Galvenais mērķis nav sodīt, bet gan nodrošināt, ka iegūtais diploms tiešām apliecina cilvēka zināšanas, nevis tikai viņa prasmi apieties ar robotiem.
